1998. gada septembrī Preiļu Valsts ģimnāzijas skolēni un skolotāji iesaistījās sadarbības projektā ar Kvinheredas vidusskolu Norvēģijā.
2001. gadā PVĢ meiteņu komanda viesojās Norvēģijā – KVINNHERADAS VIDUSSKOLĀ. Kā meitenēm veicās var iepazīties zemāk esošajā brauciena aprakstā.
Pieredzes apmaiņas brauciens uz Norvēģiju (Kvinherada)
2001. gada 14. – 19. maijs
14.05.2001 – pirmdiena
Jau 7.15 visi ir atnākuši, pareizāk sakot atvilkušies uz PVĢ, no kurienes bija paredzēts izbraukt. Atvilkušies tādēļ, ka katram līdzi bija vairākas somas un maisiņi. Kā nekā braucam taču tik tālā ceļā.
Laiks jau bija izbraukt, taču autobuss, vēl nebija atbraucis. 8.00 beidzot atbrauca autobuss, visi lielā steigā salika somas bagāžas nodalījumos un varēja ieņemt savas sēdvietas autobusā. Tad visi pēdējo reizi atvadījās un pamāja vecākiem.
Beidzot sākām braukt. No sākuma visi bija satraukti un klusēja, laikam katrs klusībā atvadījās no mājām.
Ceļš līdz robežai starp Latviju un Igauniju bija garš, braucām aptuveni piecas stundas, tādēļ bieži nācās apstāties. Vēlāk visi sāka pamazām atdzīvoties un pārbaudīt savus uztura krājumus. Sākās nemitīga čalošana autobusā.
Kad beidzot nonācām uz robežas, kur trekniem burtiem bija rakstīts EESTI VABARIKA, autobusā iekāpa vīrs formā, savāca pases un lūdza, lai visi izkāptu un pārietu pa paklāju, laikam lai dezinficētu apavus. Tas mums visiem likās varen jocīgi.
Līdz prāmja atiešanas laikam mums bija nedaudz jāuzgaida, tāpēc devāmies uz nelielu pilsētiņu Igaunijā – Paldiskiem. Sākumā tā mums likās parasta pilsēta, taču tomēr tur bija kaut kas savāds. Tur atradās daudz neapdzīvotu māju, kurās svaidījās salauztas mēbeles un citi sadzīves priekšmeti. Radās sajūta, ka kāds no turienes būtu aizgājis lielā steigā. Pat kaut kā baisi palika. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja tas, ka ejot pa ielām mēs redzējām vairākas maskētas bruņu mašīnas ar formās tērptiem karavīriem. Pēc manām domām, tā nebūt nebija mūsu ceļojuma labākā diena.
15.05.2001 – otrdiena
5.00 no rīta visi vēl guļ. Izeju uz klāja, apkārt tikai nebeidzamie Baltijas jūras ūdeņi, nemana ne mazāko zemes strēlīti, tas nozīmē, ka varu gulēt tālāk. Ap 6.30 visi sāk mosties, sarunāties savā starpā. Tālumā jau redzama zemes strēlīte, tātad drīz būsim galā. Visi sāk pamazām kravāt somas. Sakravājušies visi soļo uz izejas pusi. Izgājušas cari muitai beidzot ieraugām mūsu mīļo autobusu, kas pa šīm dienām jau ir kļuvis mīļš. Iekārtojāmies autobusā, pamājām ar rociņu prāmim un devāmies ceļā atkal. Visi skatieni bija vērsti ārā pa logu, jo daba te atšķīrās no Latvijas dabas. Gar ceļa malām stiepās akmens grēdas, kas atgādināja sacirstas klintis. Tālāk sekoja pļavas, kurās ganījās dažādu sugu zirgi, sakoptas mājas un dārzi. Tālumā slējās kalni ar sniegotām virsotnēm. Braucām garām Oslo. Celtnes, ko te redzējām lika izbrīnā acīm pavērties plašāk, jo nekur Latvijā neko tādu redzēt nevar.
Tā nemanot sasniedzām Zviedrijas un Norvēģijas robežu. Norvēģijā sākās vēl iespaidīgāki skati, kalni ar kalnu upēm, fjordi, viss, kas mums likās jauns un neparasts, te bija pašsaprotama lieta. No visa šī skaistuma sametās raibs gar acīm.
Vakarā apstājāmies benzīntankā, kur mūs jau gaidīja cits autobuss, kas mūs veda tālāk. Viņi līdzi paņemtās uzkodas mums likās tieši laikā, jo jau atkal visi bija izsalkuši. Lai gan joprojām gribējās skatīties pa logu, tomēr nogurums darīja savu, un visi aizmiga.
16.05.2001 – trešdiena
Trešdiena mums visām sākās nelielā kuterī, kas mūs pārcēla pāri nelielam fjordam. Kad bijām jau otrā krastā, mūs sagaidīja sarkans autobuss, kas mūs nogādāja nelielā pilsētiņā. Tur arī pavadījām nākamās trīs dienas.
Aptuveni 3.00 naktī tikai nonācām mājās un varējām dotie pie miera. No rīta, sakravājušas somā sporta tērpu, devāmies uz treniņu ar mūsu “pretiniecēm” – norvēģu meitenēm. Tad aptuveni 3 stundas iesildījāmies, pēc tam bija paredzēta spēle. Tribīnes bija pilnas, kā mums vēlāk pastāstīja, norvēģietes bija ļoti uztraukušās, jo tik daudz skatītāju šeit bija pirmoreiz. Protams, arī mūsu uztraukums nebija mazs. Tomēr, diezgan sīvā cīņā norvēģietes mums piekāpās. Pēc spēles mūs daudz fotografēja, vienu brīdi pat sajutāmies kā īstas zvaigznes un smaidījām kā vēl nekad.
Pēc spēles protams bija jāatjauno spēki, tāpēc mēs devāmies nobaudīt norvēģu nacionālās virtuves brīnumus. Tiem bija savdabīga garša, taču mums tie likās ēdami.
Kad bijām beigušas maltīti, devāmies apskatīt skolu. Viņu skola mums ļoti patika, it sevišķi tas, ka skolā viņiem ir 61(!) dators.
Tālāk devāmies nelielā ekskursijā. Ceļš mūs veda uz Rozendāles muižu. Pretī muižai bija liels rožu dārzs, no tā arī cēlies pils nosaukums. Tad mēs kāpām kalnā no kura mums pavērās brīnišķīgs skats uz lielu ūdenskritumu.
Nākošā ievērības cienīgā vieta, ko mēs apskatījām, bija ledājs. Lai līdz tam nokļūtu, mēs ilgi kāpām kalnā. Toties skats, kas mums pavērās, bija brīnišķīgs, tas atsvēra nogurdinošo kalnā kāpšanu.
Kad bijām apskatījušas un nofotografējušas šo skaistumu, devāmies uz kādu viesu namiņu kalna pakājē. Tur mēs pavakariņojām, jautri patērzējām un tad devāmies uz naktsmītni.
Tā arī beidzās šī diena. Kaut arī bijām nogurušas, tomēr apmierinātas ar lieliski pavadīto laiku!
17.05.2001 – ceturtdiena
Šī diena mums sākās ļoti agri, jo pamodāmies no lielā trokšņa, kura vaininieki bija devīto un divpadsmito klašu beidzēji. Norvēģijā ir tradīcija, ka pēdēja zvana naktī skolnieki iet uz mājām pie skolotājiem un modina tos. Pēc neliela izbīļa mēs atkal iemigām, lai uzkrātu spēkus jaunai dienai.
17.maijs norvēģiem ir neatkarības diena, taču tiek atzīmēta daudz plašāk nekā pie mums, un tam tiek pievērsta lielāka uzmanība. Šajā dienā lielākā daļa iedzīvotāju apģērbj tautu tērpus, kas ir ļoti dažādi, atkarībā no kuras vietas tie nāk, un dodas svinīgā gājienā, kurā piedalījāmies arī mēs. Gājiena galamērķis bija slimnīcas pagalms, kur notika svētku oficiālā daļa: svinīgas runas, jautras un nopietnas dziesmas utt. Savukārt svētku neoficiālā daļa norisinājās pamatskolas pagalmā, kurā varēja piedalīties dažādās atrakcijās un citos izklaides pasākumos.
Mēs gan nekur nepiedalījāmies, jo atrakcijas bija domātas mazliet jaunākiem bērniem.
Pēc svinīgajiem pasākumiem devāmies atpakaļ mājās, kur tad arī notika svētku svinēšana neoficiālākos apstākļos.
Ļoti jauki man likās tas, ka pirms pusdienām mēs visi kopīgi dziedājām latviešu tautasdziesmas mūsu dzimtajā valodā. Lai gan norvēģiem sagādā grūtības mūsu specifiskā izruna, tomēr dziedāja viņi labi.
Pēc pāris dziesmām tikām aicināti pie galda, un paši varējām nobaudīt un novērtēt norvēģu ēdienus.
Paēduši vakariņas, pieaugušie palika mājās, bet mēs devāmies zvejot. Tas bija ļoti aizraujoši, jo dažas meitenes pirmo reizi mēģināja zvejot ar spiningu. Diemžēl mums nepaveicās un nevienu zivi mēs tā arī nenoķērām, taču zveja izvērtās par lielisku izklaidi.
Atgriezušās mājās mēs atkal bijām izsalkušas. Šoreiz varējām nobaudīt jau mums pazīstamāku ēdienu- picu, tā garšoja nedaudz savādāk nekā Latvijā, taču ne sliktāk.
Kopumā šī diena bija jauka, kaut arī beidzās krietni pāri pusnaktij.
18.05.2001 – piektdiena
Šodien bija trakā iepirkšanās diena. Nekad vēl nebiju iepirkusies tādā steigā. Stundas laikā “izņēmām cauri” neskaitāmus veikalus. Sākām stresot, jo nevarējām tādā steigā izdomāt kādus suvenīrus lai katram atved. Un cenas ar Latvijas veikaliem pat salīdzināt nevar! Mums tas viss likās daudz par dārgu.
Pēc iepirkšanās devāmies atpakaļ mājās , paēdām pusdienas un bija laiks doties ceļā.
Braucot prom pat sajutu, ka man pietrūks šo sirsnīgo, viesmīlīgo cilvēku. Nekad vēl neesmu bijusi prom no mājām bez ilgošanās tikt atpakaļ. Tagad bija savādāk. Nevienam negribējās braukt mājās!
Braucot mājās gulējām. Norvēģijas daba jau likās pierasta, vairs nebija tādas sajūsmas, kā tad, kad pirmo reizi ieraudzījām kalnus.
Pārceļotie pāri fjordam Norvēģijā, uz prāmja gandrīz pazaudējām mazo Katju. Viņa bija aizmigusi kajītē un pat nejuta, ka mēs jau esam krastā. Pēc nelieliem uztraukumiem viss tomēr beidzās labi.
Tā mēs otro dienas pusi pavadījām ceļā.
19.05.2001 – SESTDIENA
Braucam mājās. 9 no rīta mums bija prāmis Stokholmā. Norvēģi mums iedeva naudu, Lai mēs varētu pabrokastot pie zviedru galda uz prāmja. Diemžēl radās nelielas problēmas, jo gribējām paēst par bērnu biļeti. Nesanāca! Kad vajadzīgā nauda bija savākta mēs priecīgi devāmies ēst. Šoreiz prāmis šūpojās daudz vairāk nekā ceļā uz Norvēģiju. Bija tāda nedaudz dīvaina sajūta, jo bija grūti taisni paiet, bet par laimi nevienam jūras slimība nepiemetās. Uz prāmja mums nebija paredzētas īpašas izklaides , tāpēc katrs izklaidējās kā mācēja: gulēja, lasīja, spēlējās bērnu istabā vai vienkārši staigāja pa prāmi. Izkāpšana bija ap 19 vakarā. Taču mēs izgājām nevis pa normālu izeju , bet gan izkāpām kopā ar mašīnām un autobusiem. Izejot ārā , mūs sagaidīja auksts un slapjš laiks. Taču mēs iekāpām siltā autobusā un turpinājām ceļu. Mājupceļš bija bez pārpratumiem, vienīgi neliela aizkavēšanās uz Igaunijas – Latvijas robežas. Svētdien 7 no rīta ,piekusušas no garā ceļa, bet apmierinātas un laimīgas par jauko braucienu, ieradāmies Preiļos.
Brauciena iespaidus aprakstīja Elita Poplavska (1D) un Marta Potapova (1D)